Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Sapnis — 6

Sapņoju šodien, ka  mana mamma un Ježovs nolēma doties ekspedīcijā ar gaisa balonu, un gribēja, lai es ar viņiem arī lidoju. Testam es mēģināju aizlidot uz Poguļanku (3 km no manām mājām). “Baigais čakars – izvilkt balonu, izklāt, piepumpēt ar gaisu, vairākas stundas jāiztērē, kamēr ar velo 5 minūtes ko braukt” – tādas domas mani apmeklēja.

Galu galā, līdz sestdienai nobriedām lidot uz Krāslavu, bet, kamēr taisījāmies, pienāca vakars. Es saku: ”vairs nav vērts lidot, balons taču ir slikti vadāms, tūlīt satumsīs, un mēs apmaldīsimies”. Uz kurieni vispār vējš tagad pūš, uz kuru debespusi?

A Ježovs tāds “te taču tikai stundu ko lidot, re kur tev saites uz rakstiem”. Tur rakstīts, ka balons ir vadāms koridorā +- 30% no vēja virziena. Es viņam sūtu pretī, ka tas ne vienmēr ir taisnība – vārdu sakot, nūģu batls. Plus, auksts, es jau tā divas jakas biju paņēmis, padomāju, un paķēru katram gadījumam trešo.

Stilizēta vienkrāsaina vēju roze ar 32 rumbiem, kas ataino visas galvenās un starpdebespuses ar to burtu apzīmējumiem.

Galu galā viņi tomēr sataisījās lidot, bet es ekspedīcijas vietā aizgāju uz Skaņu Mežu, kur duetā dziedāja Zebra Fucking Catz, kurš šoreiz bija pieklusinājis savu pornokvīrisko lecīgumu par labu metroseksuālismam, un meitene no CocoRosie.



 



Pamodos no aukstuma, nodzinu kaķeni Musiļdu no termofora un pleda, paliku zem pakaļas termoforu un biju prom.